Digitālais klaidonis

Mēs dzīvojam, kamēr lidojam

Vācija — 3

Pēc tam mēs devāmies uz pilsētu Goslar. Tā arī ir iekļauta UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā. Klīst baumas, ka tajā ir tieši tūkstotis ļoti senu koka māju un vēl pieci simti vienkārši senu. Interesanti, no kurienes tādi apaļi cipari - vai nu piebūvēja trūkstošo, vai nu nojauca.

Izskatās tas aptuveni šādā garā:

Šaura bruģēta iela vēsturiskā Eiropas pilsētā ar tradicionālām ēkām, pa kuru pastaigājas cilvēki un brauc tumša vieglā automašīna.

Manai tantei dārzs vienalga ir krutāks.

Priekšplānā — gleznains dārzs ar daudzām koši ziedošiem dažādu nokrāsu augiem un senu mūra strūklaku. Fonā redzama brūnas koka mājas fasāde ar baltiem logiem, kas rotāti ar ziedu kastēm un piekaramiem groziem.

Kā par spīti, man nosēdās bača, rezerves es atstāju autobusā. Bet tas nekas, jo ir Flickr. Uzzināt autoru var, uzklikšķinot uz foto. Svēti ievēroju kopiraitu saskaņā ar Creative Commons novēlējumiem. Starp citu, visi mani kreatīvi vienmēr ir BY/NC/SA, ja nav norādīts citādi.

Cauri visai pilsētai tek upīte. (Frāze tieši no krievu valodas mācību grāmatas pirmajai klasei.)

 

Ielas nevarētu teikt, ka šauras.

Uz rātsnama pa labi sešos vakarā no durtiņām izbrauc figūriņas pa sliedēm un attēlo kaut kādu performanci.

Ja gribat paskatīties daudzkrāsainas skaistas mājas,  tādas ir kādai Jeļenai Romerai.

Vakarā mēs garāmejot apskatījām kaut kādas vidējas pilsētas centru. Sit mani nost, nevaru atcerēties, kuras. Pusstundu meklēju Google Earth, atradu un atcerējos visādas, kur bijām, bet šo neatceros.

IMG_0154

Toties tur zābakus žāvē uz šņorītēm.

Ielas instalācija: virve ar pakārtiem apaviem un laternu novilkta starp divām ēkām uz krēslainu debesu fona ar rozā mākoņiem.

Es tā domāju, ka jau nākamajā dienā mēs devāmies uz Bodenverderi, sīciņu pilsētiņu, kur dzimis un miris Barons Minhauzens. Pilsētā, kā nav grūti nojaust, ir muzejs, kas veltīts baronam, bet dīķi man nez kāpēc patīk labāk par muzejiem. Latvijā, starp citu, arī ir Minhauzena muzejs.

Dīķis parkā ar lietus radītiem viļņojumiem ūdenī, ko ieskauj kupli zaļumi, ar koši dzeltenu ziedu krūmu un koka nožogojumu priekšplānā, bet tālumā vīd balta māja.

Muzejā atradās lūk šāds sens barometrs, kurā sliktos laika apstākļos ārā izlien sieviete, bet labos - vīrietis.

Sens koka namiņš-barometrs ar divām arkām, kurās atrodas sievietes un vīrieša cilindrā figūriņas, rotāts ar blāvi zeltainu ziedu ornamentu.

Darbinieks pastāstīja veselus 4 stāstus par baronu un parādīja grāmatas trīsdesmit valodās, tostarp krievu, latviešu un kirgīzu. Stāstus gids tulkoja latviski un krieviski, kā to darīja visa brauciena laikā. Tiesa gan, krievu versija  bija vai nu īsāka, vai atšķīrās pēc satura, sanāca smieklīgi. Par laimi, es daudzmaz saprotu latviski.

Grebta koka vīrieša figūra vēsturiskā tērpā ar trīsstūreni. Viņš sēž pietupienā, ar vienu roku turot lielu apaļu priekšmetu (līdzīgu maisam vai vēderam) starp kājām, bet otru roku pacēlis uz augšu. Figūra iekārta stieplē pie koka griestiem. 

Zaķis maskējas, bet vienalga redzamas šokējošas detaļas - viņam ir astoņas kājas. Steidzami jāsauc ufologi.

Zaķa izbāzenis ar papildu ķepu pāri uz muguras, nostiprināts uz koka paliktņa stikla muzeja vitrīnā.

Ordinary bicycle

IMG_0174

Tā izskatījās paši pirmie velosipēdi. Stingri ņemot, tas drīzāk ir skrejritenis.

Sens koka divriteņu velosipēda priekštecis, ar rāmi, sēdekli un stūri no koka, stāv uz koka grīdas. Fonā redzams cita velosipēda riteņa fragments un glezna pie baltas sienas.

Zivtiņa.

Lielas zivs, domājams soma, izbāzenis, ar zaļganbrūnu ķermeni un plaši atvērtu zeltaini oranžu rīkli, piestiprināts pie tumša koka dēļa.

Viena lode - 5 pīles.

Dekoratīva instalācija istabas stūrī ar lidojošu meža pīļu figūriņām, kas nostiprinātas uz pa diagonāli novilktas stīgas virs augsta telpauga. Pa labi pie baltas sienas karājas grebta koka personāža figūriņa, kas sēž uz pusmēness.

Runā, agrāk vācieši Minhauzenu nemīlēja, bet tad parādījās kapitālisma zvērīgais smīns, un pilsētiņa ar sešiem tūkstošiem iedzīvotāju steidzami atvēra muzeju un sāka celt statujas.

Strūklaka ar bronzas skulptūrām, tostarp figūru uz lielgabala, atrodas Eiropas pilsētiņas bruģētā laukumā iepretim veikalu un kafejnīcu ēkām. Fonā redzama šaura iela, garāmgājējs jakā un restorāna vasaras terase ar ziliem saulessargiem.

Smieklīgi, bet tādā pilsētā veikalu ir vairāk, izvēle plašāka, un cenas zemākas nekā manā dzimtajā Daugavpilī ar simt tūkstošiem iedzīvotāju. Fašiki, kā vāciešus dēvē mans šefs, ir galīgi izlepuši. Bet šie, spriežot pēc sēnes izmēra, ir psihodēlijas cienītāji.

Zēna un meitenes skulptūra zem liela lietussarga uzstādīta mitra, kopta dārza vidū. Fonā — gaiša mājas fasāde ar logu un balts soliņš.