Pēc tam mēs devāmies uz pilsētu Goslar. Tā arī ir iekļauta UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā. Klīst baumas, ka tajā ir tieši tūkstotis ļoti senu koka māju un vēl pieci simti vienkārši senu. Interesanti, no kurienes tādi apaļi cipari - vai nu piebūvēja trūkstošo, vai nu nojauca.
Izskatās tas aptuveni šādā garā:
Manai tantei dārzs vienalga ir krutāks.
Kā par spīti, man nosēdās bača, rezerves es atstāju autobusā. Bet tas nekas, jo ir Flickr. Uzzināt autoru var, uzklikšķinot uz foto. Svēti ievēroju kopiraitu saskaņā ar Creative Commons novēlējumiem. Starp citu, visi mani kreatīvi vienmēr ir BY/NC/SA, ja nav norādīts citādi.
Cauri visai pilsētai tek upīte. (Frāze tieši no krievu valodas mācību grāmatas pirmajai klasei.)
Ielas nevarētu teikt, ka šauras.
Uz rātsnama pa labi sešos vakarā no durtiņām izbrauc figūriņas pa sliedēm un attēlo kaut kādu performanci.
Ja gribat paskatīties daudzkrāsainas skaistas mājas, tādas ir kādai Jeļenai Romerai.
Vakarā mēs garāmejot apskatījām kaut kādas vidējas pilsētas centru. Sit mani nost, nevaru atcerēties, kuras. Pusstundu meklēju Google Earth, atradu un atcerējos visādas, kur bijām, bet šo neatceros.
Toties tur zābakus žāvē uz šņorītēm.
Es tā domāju, ka jau nākamajā dienā mēs devāmies uz Bodenverderi, sīciņu pilsētiņu, kur dzimis un miris Barons Minhauzens. Pilsētā, kā nav grūti nojaust, ir muzejs, kas veltīts baronam, bet dīķi man nez kāpēc patīk labāk par muzejiem. Latvijā, starp citu, arī ir Minhauzena muzejs.
Muzejā atradās lūk šāds sens barometrs, kurā sliktos laika apstākļos ārā izlien sieviete, bet labos - vīrietis.
Darbinieks pastāstīja veselus 4 stāstus par baronu un parādīja grāmatas trīsdesmit valodās, tostarp krievu, latviešu un kirgīzu. Stāstus gids tulkoja latviski un krieviski, kā to darīja visa brauciena laikā. Tiesa gan, krievu versija bija vai nu īsāka, vai atšķīrās pēc satura, sanāca smieklīgi. Par laimi, es daudzmaz saprotu latviski.
Zaķis maskējas, bet vienalga redzamas šokējošas detaļas - viņam ir astoņas kājas. Steidzami jāsauc ufologi.
Ordinary bicycle
Tā izskatījās paši pirmie velosipēdi. Stingri ņemot, tas drīzāk ir skrejritenis.
Zivtiņa.
Viena lode - 5 pīles.
Runā, agrāk vācieši Minhauzenu nemīlēja, bet tad parādījās kapitālisma zvērīgais smīns, un pilsētiņa ar sešiem tūkstošiem iedzīvotāju steidzami atvēra muzeju un sāka celt statujas.
Smieklīgi, bet tādā pilsētā veikalu ir vairāk, izvēle plašāka, un cenas zemākas nekā manā dzimtajā Daugavpilī ar simt tūkstošiem iedzīvotāju. Fašiki, kā vāciešus dēvē mans šefs, ir galīgi izlepuši. Bet šie, spriežot pēc sēnes izmēra, ir psihodēlijas cienītāji.
